Pirms gadsimta noslēpumaina slimība, kas pazīstama kā “miega slimība”, lika cilvēkiem visā pasaulē piedzīvot nekontrolējamas dziļas, ilgstošas ​​miega lēkmes. Šī slimība parādījās Francijas ziemeļos 1916. gadā un ātri izplatījās, skarot cilvēkus Indijā, Centrālamerikā, Ziemeļamerikā un Eiropā. Upuri aizmigtu vairākas nedēļas vai pat mēnešus, un 30 līdz 40% inficēto cilvēku mirst no elpošanas mazspējas.

Līdz 1930. gadam epidēmija lielā mērā bija mazinājusies, taču joprojām nav skaidrs slimības cēlonis, izplatīšanās veids un atkārtošanās iespējamība. Encephalitis lethargica, kas pazīstams arī kā “miega slimība”, ir reta slimība, kurai nav zināms cēlonis, lai gan pētniekiem ir aizdomas, ka tā var būt saistīta ar vīrusu. Lai gan no 1916. līdz 1930. gadam bija encephalitis lethargica pandēmija, nav ziņots par turpmākiem uzliesmojumiem.

Dažos gadījumos indivīdiem, kuri atveseļojās no encephalitis lethargica, vēlāk attīstījās Parkinsona slimība. Atkarībā no personas stāvokļa slimības ārstēšanā var izmantot zāles, ko parasti lieto Parkinsona simptomu ārstēšanai. Letargica encefalīta progresēšana atšķiras atkarībā no individuālām komplikācijām un citiem pamata apstākļiem.

Eleanore Carey stāstīja par šo slimību, aprakstot savu pieredzi kā “apraktu bedrē, kas ir tik dziļa kā Zemes centrs”. Viņa sīki izklāstīja miega komfortu slimības laikā un savu cīņu, lai pamostos, neskatoties uz apkārtējo pūlēm. Miega slimības ietekme uz tādām personām kā Eleanore atklāj šīs noslēpumainās slimības smagumu un problēmas.